Matīss Kaža: Teātrī tu citādāk konstruē domāšanu nekā kino

Kultūras rondo

Ceļā uz teātra balvas “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, kas notiks 23. novembrī, turpinām tuvāk iepazīt kategorijas “Gada jaunais skatuves mākslinieks” nominantus. Viens no viņiem – Matīss Kaža – jau uzkrājis lielu pieredzi kino jomā, bet aizvadītajā rudenī debitēja kā teātra režisors Nacionālā teātra Jaunajā zālē, iestudējot izrādi “Maigā vara”, par ļoti aktuālu tēmu – Krievijas maigās varas izpausmēm Rietumu kultūrtelpā. Šajā izrādē liela loma ir arī Kažas galvenajam mākslas medijam – kino. Ierakstā režisora atbildes uz nopietniem un mazāk nopietniem jautājumiem, bet izskaņā – arī teātra kritiķes Līgas Ulbertes viedoklis. „Arī joprojām, skatoties to izrādi, vienmēr valda tāda nemiera sajūta. Ne jau tāpēc, ka aktieri kaut ko aizmirst vai kaut kas tāds notiktu. Tas parasti izvēršas vienkārši smieklīgi, ja kad pārsakās, vai neveiklības notiek. Bet ja tehniski kaut kas nobruktu, tas ir tas, par ko mēs satraucamies. Tur tiešām, ja pazūd signāls, tad tā izrāde ir pilnīgi kaut kas cits. Un skaidrs, ka pēdējās dienās pirms pirmizrādes tur vēl nebija viss ideālā pozīcijā, līdz ar to visu laiku tika turēti īkšķi, lai tehniski mēs netiktu pievilkti, jo aktieriski tur viss bija sakārtots,” atminas Matīss Kaža. „Tad vēl atšķirība, ka bišķiņ citādāk konstruē domāšanu, jo kino tomēr tāda puzles veida domāšana, kur tu nestrādā hronoloģiski, strādā pa lokācijām, tad arī aktierim jābūvē tā loma citādāk. Šeit – kā tu sāc, tā tu pabeidz, visam tam izej cauri. Tādā ziņā drīzāk teātris ir līdzīgs tām viena kadra filmām, tur arī tu sāc un tad viss ir maksimāli precīzi jāizdara, un tad tas viss arī tiek nospēlēts līdz galam. Kino, protams, režisoram ir vairāk ietekmes pār aktierisko priekšnesumu, jo es varu izvēlēties, kurš dubls būs tas, kurš tiks iekļauts, cik ilgi tiks iekļauts, varbūt vispār netiks iekļauts, ja kaut kas slikts ir sanācis.” „Es to procesu atceros kā pārsteidzoši strukturētu un gludu. Varbūt tas tāpēc, ka man ir tāda tendence visu saplānot pusotru nedēļu uz priekšu. Protams, arī tas faktors, ka tā ir oriģināldramaturģija, kur mēs kopā ar Elzu Martu Ružu izstrādājām, un daudz kas tika arī, protams, procesā mainīts, kaut kādi sīkumi,” par iestudējuma tapšanu stāsta Matīss Kaža. „Un tas bija interesanti redzēt, kā kaut kas, ko tu esi iztēlojies uz papīra, kā tas teksts tiek atdzīvināts, izmainīts, ka ainās parādās kaut kādas jaunas nianses, kuras, iespējams, nebija plānotas sākotnēji. Pat jaunas ainas parādās potenciāli. Iespējams, kaut kas tiek dzēsts savukārt atkal, jo tur ir diezgan liela atšķirība - rakstīt teātrim, tādam klasiskam, vismaz dramaturģiskam teātrim, un rakstīt kino, jo teātri ir šausmīgi runāties patīk cilvēkiem, kino bez tā var arī iztikt. Tur dialogs ir viens no tādiem vismazāk svarīgajiem izteiksmes līdzekļiem. Vismaz parasti.”